Poēma par smaidu

Mums kapoeirā bija viens puisis no Mehiko. Vēstures skolotājs pēc profesijas, bet Puerto Vajartā bija dabūjis santehniķa darbu kādā viesnīcā. Jau pirms kāda pusgada aizbrauca atpakaļ uz Mehiko - darbā teju bija palicis bez plaukstas! Tagad strādājot profesijā. Ieguvis indiāņu vārdu. Vispār meksikāņiem divi vārdi un divi uzvārdi (laikam, lai katrs no vecākiem var izpausties); secināju, ka šim puisim zinu tikai vienu no vārdiem. Feisbuks arī nepalīdz - tur viņa indiāņu vārds. Bet ikdienā jau pietiek arī ar vienu vārdu, vai ne?

Vispār Meksikā saņēmu daudz komplimentu. Bet šodien bija kas īpašs. 

Šis puisis, ar kuru pārāk daudz nepārrunājām, jo manas tālaika spāņu valodas zināšanas bija tieši proporcionālas viņa angļu valodas zināšanām; bet šo to jau parunājām - palīdzot zīmēm un citiem. Un svarīga jau arī attieksme (īpaši svarīga, ja centies minēt teikto). Man šķiet, kopā kapoeirā bijām aptuveni mēnesi. Pirms viņš atgriezās mājās. Tuvāk sanāca iepazīties vien viņa atvadu vakarā. Šodien saņēmu no viņa poēmu. Par manu smaidu.

Laikam būs jāsāk ticēt, kad cilvēki saka, ka tas esot īpašs.

Pašlaik esmu procesā - mana spāņu valoda joprojām nav tādā līmenī, lai uzreiz visu saprastu; vēl priekšā darbs ar vārdnīcu.

Vienkārši pārsteidzoši - reiz nepamanīt cilvēku, kas visu mūžu nodzīvojis blakus, reiz ievērot detaļas garāmgājēja sejā.

Un nē; mēs bijām draugi.

Īsziņa

NeVārdnīca

Glaimi - zemošanās, kad nav citu iespēju.

Bez pamata teikta uzslavas stipri mazina visu attiecīgās personas laba teiktā vērtību. Tāpat kā atzīšanās mīlestībā "pa labi un pa kreisi" mazina ticību jūtu patiesumam.

No skaidrojošās vārdnīcas, atrastas www.tezaurs.lv:

1. Glaimīgs - tāds, kas glaimo, tāds, kas izturas liekulīgi.

2. Gleims (apvidvārds) - slidens, glums, lipīgs.

Septiņreiz nomēri - pats

"Par godu" manai aizceļošanai uz ilgāku laiku ģimene nolēma, ka esmu pelnījusi "gudro" telefonu. Pagājušajā nedēļā saņēmu un atklāju, ka, lai būtu ideāls, tam trūkst divu lietu - priekšējās kameras un latviešu valodas klaviatūras. Tā jau telefons labs un tiešām gudrs - man viņu tehnoloģijas pārzinošs cilvēks pēc telefonu iespēju izpētes ieteica. Un, tā kā tehniskie dati man daudz neizsaka, paļaujoties uz to, iegādājos attiecīgo modeli. Taču nemiers mani tirdīja "parakāties" tālāk. Un šodien - Ak, vai! - Ieraudzīju "savu ideālo"!

Tā kā telefonu pirku internetā (1a - līdz šim šķitis, ka tas ir vislabākais internetveikals tehnoloģiju iegādei), uzrakstu viņiem savu milzu sāpi. Cik saprotu, man ir tiesības mēnesi domāt, vai gribu attiecīgo nopirkto produktu - telefons man ir nepilnu nedēļu (pirmdien izņēmu Paku bodē Valmierā "Gandrā"), tāpēc no šī skatupunkta viss derētu. BET. Ekrānam virsū bija telefona modeļa reklāmas uzlīme, ar kuru to nebija iespējams lietot; it kā pieliku blakus kastītei, bet vairs nevaru atrast... Un otra lieta, kas satrauc - ja vispār iespējams, pie jaunā telefona man jātiek, vēlākais, trešdien. Jo ceturtdien no rīta jau zūdu "tālēs zilajās".

Pašlaik būtu gatava apsolīt sazin ko, lai tikai tiktu pie "sava īstā". Labākais solījums, ko arī pildītu, laikam būtu, ka turpmāk šādus sarežģījumus neradīšu, pirms pirkuma pati septiņreiz "nomērīšu"; un vēl laikam, ja 1a mani "neuzmetīs", kļūšu uzticīga šim internetveikalam, kad runa būs par tehnoloģisko brīnumu iegādi.

Fingers crossed

Kā es uz Prāgu braucu

Vispirms jāsaka - pēc šī brauciena novērtēju mūsu dzelzceļu. Lai arī iespējas kur aizbraukt ir ļoti ierobežotas, Polijā/Čehijā vilcienu bremzes ir vienkārši šaušalīgas; domāju, pēc dzertiņa tās varētu būt nāves mokas - braukt vilcienā. Ar vilcienu vēl viens piedzīvojums - pēkšņi ne no kurienes vairāki līdz zobiem nobruņojušies melnā tērptie. Bet kamēr es uz šoka/izbrīna pauzes mēģināju pārliecināties, ka man nerādās, puiši jau bija prom, nepaguvu nobildēt (un droši vien labi, ka tā).

Izdomāju, ka gribu izmēģināt arī Couch Surfing. Tas nekas, ka aiznākamās dienas rītā jau pošos ceļā. Pārsteidzot arī pieredzējušus "vietējos" dīvānotājus, tomēr sadabūju pat ļoti sakarīgu vietu, kur palikt (kā vēlāk izrādās - arī ļoti jauku gidu, draudzīgu un visādi citādi lielisku čehu puisi).

Pirmā pieminamā lieta - ja, atgriežoties Latvijā, vajadzēja virsjaku, Prāgā vēl pašā vakarā staigāju vasaras kleitā; un ne tāpēc, ka man nebūtu nekā siltāka, ko uzvilkt. (Zinu vietu, kur var aizbraukt aizbēgt no ieilgušās ziemas un slapjām kājām.)

Tik daudz tika apskatīts, ka ne uzskaitīt. Šeit pāris bildes no pirmās nakts pastaigas.

Uzkāpām līdz prezidenta pilij, izbraukājos ar vienu no senākajiem liftiem - tādu, kurš nekad neapstājas. Apmulsu pasta iespaidā (tā kā tur nedrīkstēja fotografēt, bildi nelikšu).

Kā izrādījās, biju aizbraukusi uz raganu dedzināšanas svētkiem. Mani tomēr neatpazina - esmu sveika un vesela. Huh... Bet svētki nebija gana interesanti, lai paliktu. Labāk gar trakoti smaržojošiem ceriņiem un jasmīniem, gar ūdensmalu, kur daži jau atklāja sezonu (aprīļa beigās)...

Ir tik daudz iespaidu, ka tiem laikam vajag vēl laiku "nosēsties".

Bija tik draudzīgi, ka sarunājām, ka palieku dienu ilgāk - ne vairāk, jo pēc tam man bija jābūt atpakaļ - nokārtot papīrus, lai paspētu uz autobusu atpakaļ uz Latviju... mja, par to būtu vēl viens stāsts (ne tas pozitīvākais), bet nenesas prāts. Īsumā - +14 grādi autobusā naktī un nekaunīgs krievvalodīgs šoferis.

Tā nebūtu es, ja neizdomātu kādu muļķību - tā nu otrajā dienā izdomāju pa Prāgu staigāt ar vainadziņu

Jā, un arī pa lielveikaliem - manas kurpes bija uz jukšanas robežas, tāpēc jaunais čehu draugs man uzticīgi sekoja pa apavu veikaliem - teica, ka baidās pazaudēt, ja atstās vienu... Beigās vienu pāri (viens īstais izmērs bija palicis kāda veikala citā filiālē otrā Prāgas galā - kas par to?) nomedījām.

Nesanāca laiks uzbraukt kalnā. Sarunājām citreiz.