Miss you

Šogad apciemoja senā paziņa ziemas sajūta, savukārt Ziemsvētku sajūtas šogad iztrūkst. Bet laikam jau tās filmas kaut ko sagrozījušas, jo nupatiņās iemetusies kāda "pietrūkšana".
Atceros, bērnībā likās muļķības, ka pieaugušie saka, ka ar visiem tālaika ierobežojumiem vēlāk ilgosimies pēc tāda laika. Es gluži neesmu tas cilvēks. Tomēr atceros, cik viss bija īsts. Sajūtas. Vienmēr esmu bijusi sajūtu cilvēks. Nu, dažos vitālos jautājumos tomēr paļaujos uz saprātu, jo laikam pēc horoskopa esmu racionālais tips.
Bet koju laiku (kādu gabaliņu) gan varētu piedzīvot - kopīgi piedzīvoti rīti - tālu, un tomēr blakus, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām. Pārsteidzoši, bet vēl joprojām spēju atcerēties to vienreizējo skatu, kad Primas koju logos varēja redzēt, kā lec saule (vienmēr teicu, ka Rēznas kojas krutākas, jo mums labāks skats, un joprojām tā domāju). Tās sajūtas... Un kā pēc tam, gatavojot skolas darbus, tas mani nebeidza pārsteigt - mācoties vienmēr nepārvarami uznāca miegs. Ja ar enerģijas dzērienu - likās, ka sirds izlēks pa muti līdz brīdim, kad iemigu. Ja bez, tad vienkārši kādā brīdī pamodos, jo kaut kas uz galda esošs, sāka pārāk durt vaigā (vai kādā citā sejas daļā) vai arī bija palicis auksti. Kādu laiku kola palīdzēja - 2l uz nakti. Bet nepatika tā sajūta, kādi zobi paliek.
Vai tās vispār sauca par Primas kojām? It kā tik nesen, bet jau sāk aizmirsties.
Nesen pāršķirstīju dienasgrāmatas (vienu no tām pēdējo reizi) - tik daudz kas bija aizmirsies! Un es nerunāju par kaut kādiem datumiem, sīkumiem, bet gan par lietām, kas tajā brīdī tiešām bija likušās nozīmīgas!
Komiski bija lasīt manus komentārus par tikko sastaptiem cilvēkiem. Ar šodienas pieredzi varu teikt, ka apraksti izrādījušies pat pārsteidzoši precīzi!
Nav nekādu gada pārdomu (vai varbūt tomēr), negribējās atstāt Pūces Hedvigas blogu pavisam aizmirstībā.
Nu ko, jau nākamajā nedēļā sākas čūskas gads - manējais. Ko lauvai/jaunavai tas nesīs? Interesanti, jo abiem horoskopiem, cik esmu lasījusi, nākamā gada prognozes sola diezgan atšķirīgas lietas, pārbaudījumus un vērtības.

Un nobeigumā vēl "Mazu brīdi pirms".. ..

Neplānotas dāvanas

Kopš skaitos izaugusi, Ziemassvētki vairs mājās netiek svinēti. Ja nu vienīgi es ko noorganizēju. Pagājušogad tēloju Ziemassvētku vecenīti... heh... Bet šogad tomēr tikšu pie dāvanas. Nu ne nu gluži šogad, bet tuvu tam.
Tā kā drīz pošos tālam ceļam, un plānota ilga prombūtne, vieglākas saziņas labad man tika(-s) piešķirts viens no tiem "gudrajiem".

Un šogad pirmo gadu mums bija adventes vainags! Draudzene ar draugu taisīja sev, un pierunāja, ka man arī vajag. Mīlīgi :)

You're doing it wrong!

Šoreiz stāsts par skaistumkopšanu. Nu ne gluži, bet par vienu kompāniju, kas ar to nodarbojas. Avon. 
Bija man Oriflame periods, bet jau ilgāku laiku biju uzticīga Avon. Līdz šodienai. Kas tad notika?
Pagājušajā nedēļā mani pārsteidza patīkams zvans, kurā Monta, kas esot Avon pārstāve, ziņoja - draugs piedalījies loterijā un norādījis manu vārdu, tāpēc arī man pienākoties dāvana. Tā kā ceļš līdz Rīgai 10ls apmērā, skaidrs, ka vienas lietas dēļ uzreiz neskriešu. Izmantojot šo kā dzinuli, saorganizēju dienu. 
(Man bija iespēja braukt pagājušās nedēļas 2 darba dienās, kuras piedāvāju, lai tiktos, bet "mans rūķis" taisni tajās neesot uz vietas. Sarunājām, ka šo pirmdien viņa piezvanīs. Kad telefons klusēja arī šodien, nosūtīju sms, bet pēc tam, nesagaidījusi atbildi, piezvanīju. Kā izrādījās, īsziņa gan saņemta, bet Monta nebija pacentusies atbildēt; neizklausījās, ka arī būtu taisījusies zvanīt.) 
Tad nu zvanu, lai runātu par laiku, bet izrādās, ka Avon pārstāvei arī 13. datums nav labs, lai tiktos. Citam nevienam arī nevarot atstāt birojā - visi esot dikti aizņemti. Saku - tad nu nekā, man bez dāvanas. Un ko domājies - tāds ironisks pārmetums par nepateicību, ka kāds bijis uzdāvināt "kaķi maisā", bet es neskrienot pakaļ!
Paldies, Avon, ka pirms svētkiem pārstāvji spēj tik pamatīgi iedragāt prieku par dāvanu saņemšanu!