Mums kapoeirā bija viens puisis no Mehiko. Vēstures skolotājs pēc profesijas, bet Puerto Vajartā bija dabūjis santehniķa darbu kādā viesnīcā. Jau pirms kāda pusgada aizbrauca atpakaļ uz Mehiko - darbā teju bija palicis bez plaukstas! Tagad strādājot profesijā. Ieguvis indiāņu vārdu. Vispār meksikāņiem divi vārdi un divi uzvārdi (laikam, lai katrs no vecākiem var izpausties); secināju, ka šim puisim zinu tikai vienu no vārdiem. Feisbuks arī nepalīdz - tur viņa indiāņu vārds. Bet ikdienā jau pietiek arī ar vienu vārdu, vai ne?
Vispār Meksikā saņēmu daudz komplimentu. Bet šodien bija kas īpašs.
Šis puisis, ar kuru pārāk daudz nepārrunājām, jo manas tālaika spāņu valodas zināšanas bija tieši proporcionālas viņa angļu valodas zināšanām; bet šo to jau parunājām - palīdzot zīmēm un citiem. Un svarīga jau arī attieksme (īpaši svarīga, ja centies minēt teikto). Man šķiet, kopā kapoeirā bijām aptuveni mēnesi. Pirms viņš atgriezās mājās. Tuvāk sanāca iepazīties vien viņa atvadu vakarā. Šodien saņēmu no viņa poēmu. Par manu smaidu.
Laikam būs jāsāk ticēt, kad cilvēki saka, ka tas esot īpašs.
Pašlaik esmu procesā - mana spāņu valoda joprojām nav tādā līmenī, lai uzreiz visu saprastu; vēl priekšā darbs ar vārdnīcu.
Vienkārši pārsteidzoši - reiz nepamanīt cilvēku, kas visu mūžu nodzīvojis blakus, reiz ievērot detaļas garāmgājēja sejā.
Un nē; mēs bijām draugi.
