Īsziņa

NeVārdnīca

Glaimi - zemošanās, kad nav citu iespēju.

Bez pamata teikta uzslavas stipri mazina visu attiecīgās personas laba teiktā vērtību. Tāpat kā atzīšanās mīlestībā "pa labi un pa kreisi" mazina ticību jūtu patiesumam.

No skaidrojošās vārdnīcas, atrastas www.tezaurs.lv:

1. Glaimīgs - tāds, kas glaimo, tāds, kas izturas liekulīgi.

2. Gleims (apvidvārds) - slidens, glums, lipīgs.

Septiņreiz nomēri - pats

"Par godu" manai aizceļošanai uz ilgāku laiku ģimene nolēma, ka esmu pelnījusi "gudro" telefonu. Pagājušajā nedēļā saņēmu un atklāju, ka, lai būtu ideāls, tam trūkst divu lietu - priekšējās kameras un latviešu valodas klaviatūras. Tā jau telefons labs un tiešām gudrs - man viņu tehnoloģijas pārzinošs cilvēks pēc telefonu iespēju izpētes ieteica. Un, tā kā tehniskie dati man daudz neizsaka, paļaujoties uz to, iegādājos attiecīgo modeli. Taču nemiers mani tirdīja "parakāties" tālāk. Un šodien - Ak, vai! - Ieraudzīju "savu ideālo"!

Tā kā telefonu pirku internetā (1a - līdz šim šķitis, ka tas ir vislabākais internetveikals tehnoloģiju iegādei), uzrakstu viņiem savu milzu sāpi. Cik saprotu, man ir tiesības mēnesi domāt, vai gribu attiecīgo nopirkto produktu - telefons man ir nepilnu nedēļu (pirmdien izņēmu Paku bodē Valmierā "Gandrā"), tāpēc no šī skatupunkta viss derētu. BET. Ekrānam virsū bija telefona modeļa reklāmas uzlīme, ar kuru to nebija iespējams lietot; it kā pieliku blakus kastītei, bet vairs nevaru atrast... Un otra lieta, kas satrauc - ja vispār iespējams, pie jaunā telefona man jātiek, vēlākais, trešdien. Jo ceturtdien no rīta jau zūdu "tālēs zilajās".

Pašlaik būtu gatava apsolīt sazin ko, lai tikai tiktu pie "sava īstā". Labākais solījums, ko arī pildītu, laikam būtu, ka turpmāk šādus sarežģījumus neradīšu, pirms pirkuma pati septiņreiz "nomērīšu"; un vēl laikam, ja 1a mani "neuzmetīs", kļūšu uzticīga šim internetveikalam, kad runa būs par tehnoloģisko brīnumu iegādi.

Fingers crossed

Kā es uz Prāgu braucu

Vispirms jāsaka - pēc šī brauciena novērtēju mūsu dzelzceļu. Lai arī iespējas kur aizbraukt ir ļoti ierobežotas, Polijā/Čehijā vilcienu bremzes ir vienkārši šaušalīgas; domāju, pēc dzertiņa tās varētu būt nāves mokas - braukt vilcienā. Ar vilcienu vēl viens piedzīvojums - pēkšņi ne no kurienes vairāki līdz zobiem nobruņojušies melnā tērptie. Bet kamēr es uz šoka/izbrīna pauzes mēģināju pārliecināties, ka man nerādās, puiši jau bija prom, nepaguvu nobildēt (un droši vien labi, ka tā).

Izdomāju, ka gribu izmēģināt arī Couch Surfing. Tas nekas, ka aiznākamās dienas rītā jau pošos ceļā. Pārsteidzot arī pieredzējušus "vietējos" dīvānotājus, tomēr sadabūju pat ļoti sakarīgu vietu, kur palikt (kā vēlāk izrādās - arī ļoti jauku gidu, draudzīgu un visādi citādi lielisku čehu puisi).

Pirmā pieminamā lieta - ja, atgriežoties Latvijā, vajadzēja virsjaku, Prāgā vēl pašā vakarā staigāju vasaras kleitā; un ne tāpēc, ka man nebūtu nekā siltāka, ko uzvilkt. (Zinu vietu, kur var aizbraukt aizbēgt no ieilgušās ziemas un slapjām kājām.)

Tik daudz tika apskatīts, ka ne uzskaitīt. Šeit pāris bildes no pirmās nakts pastaigas.

Uzkāpām līdz prezidenta pilij, izbraukājos ar vienu no senākajiem liftiem - tādu, kurš nekad neapstājas. Apmulsu pasta iespaidā (tā kā tur nedrīkstēja fotografēt, bildi nelikšu).

Kā izrādījās, biju aizbraukusi uz raganu dedzināšanas svētkiem. Mani tomēr neatpazina - esmu sveika un vesela. Huh... Bet svētki nebija gana interesanti, lai paliktu. Labāk gar trakoti smaržojošiem ceriņiem un jasmīniem, gar ūdensmalu, kur daži jau atklāja sezonu (aprīļa beigās)...

Ir tik daudz iespaidu, ka tiem laikam vajag vēl laiku "nosēsties".

Bija tik draudzīgi, ka sarunājām, ka palieku dienu ilgāk - ne vairāk, jo pēc tam man bija jābūt atpakaļ - nokārtot papīrus, lai paspētu uz autobusu atpakaļ uz Latviju... mja, par to būtu vēl viens stāsts (ne tas pozitīvākais), bet nenesas prāts. Īsumā - +14 grādi autobusā naktī un nekaunīgs krievvalodīgs šoferis.

Tā nebūtu es, ja neizdomātu kādu muļķību - tā nu otrajā dienā izdomāju pa Prāgu staigāt ar vainadziņu

Jā, un arī pa lielveikaliem - manas kurpes bija uz jukšanas robežas, tāpēc jaunais čehu draugs man uzticīgi sekoja pa apavu veikaliem - teica, ka baidās pazaudēt, ja atstās vienu... Beigās vienu pāri (viens īstais izmērs bija palicis kāda veikala citā filiālē otrā Prāgas galā - kas par to?) nomedījām.

Nesanāca laiks uzbraukt kalnā. Sarunājām citreiz.

Vecākām bitēm saldāks medus

Nezinu, kā īsti ir ar tām bitēm, bet pazīstu kādu, kam šis bišu teiciens (ir cita, kurai tuvāki citi bišu (un Pūka) teicieni). Likās piemērots.

Jau teju gads pagājis kopš mana EBD, bet tikai tagad radusies iedvesma uzrakstīt par to blogā. Nepārprast, tas tiešām bija tā vērts! Ne velti gribu izmantot tiesības braukt arī uz garo termiņu (ja pirmoreiz brauc EBD uz ne vairāk kā 2 mēnešiem, drīksti braukt vēlreiz - galvenais, lai abi termiņi kopā nepārsniedz 12 mēnešus). Varbūt rakstam vajadzēja nobriest, jo, tikko atgriezusies, neko diži prātīgu neuzrakstītu.

Pieteicos jau gatavam projektam, un 2012. g. aprīli pavadīju Polijā, burvīgā pilsētiņā Bištrica Klodzkā (Bystrzyca Kłodzka) netālu no Čehijas robežas. Darbojos projektā "Euroweek" - mācījām, mācījāmies un izklaidējāmies ar 7-19 g. poļu skolēniem (padsmit līdz septiņdesmit grupā). Par to, ka man patika, liecina kaut tas, ka nostrādāju teju 2x vairāk stundu kā līgumā noteikts. Sajusties skolotāja un tomēr ne skolotāja ādā. 

Lai arī esmu pūce un no rītiem man galīgi nepatīk agri celties, rets ir rīts, kad noguļu ilgāk par septiņiem - pirmkārt, saule kutina (pavasaris Polijā ierodas jau aprīlī; tāpēc, ja apnikusi ieilgusi ziema, arī vari doties uz nemaz ne tik tālām ārzemēm), otrkārt, ap brokastlaiku ar Ādamu jābrauc uz viesnīcu, kur pēc brokastīm būs rīta enerdžaizeris - dejas video pavadībā (piem., šī). Jābrauc, jo viesnīcas (2 - skolēni sadalīti pa vecuma grupām), kurās paralēli notiek "Euroweek", atrodas ārpus pilsētas; ar kājām sanāk nepilnu divu stundu gājums (zinu, reiz izmēģināju; un saplēsu vienas kurpes tā ejot).

Tālāk jau seko programma - kas nu kurai vecuma grupai katru dienu ieplānots. Lieliska iespēja ikvienam brīvprātīgajam būt par dienas atbildīgo; arī es šad tad uzņēmos. Nav "pieaugušo organizatoru", viss tiek uzticēts brīvprātīgajiem - sākot ar prezentāciju, darbu vadīšanu un beidzot ar starpbrīžu aizpildīšanu un nesaprotamo lietu skaidrošanu.

Satieku arī ex-EBD brīvprātīgo no Turcijas, ar kuru kādā saulainā dienā nolemjam, ka vajag doties kalnā:

Saprotot, ka jau pavisam drīz laiks mājās, nolemju, ka būtu grēks neaizbraukt uz Prāgu - būs vēl viens "krustiņš kartē" par zemi, kurā esmu bijusi, pie tam tā 3,5h attālumā, braucot ar vilcienu - tāpat kā no Rīgas līdz manām mājām ar autobusu.

Un tagad pārtraucu šo stāstu, lai dotos pie nākamā ieraksta - kā tad tiku uz Prāgu, kur paliku un kā man tur vispār gāja!

PārVērtības

Šorīt iznāca garāka runāšana ar vecmammu. Rīta galvenais temats sanāca par vērtībām. Reti kurš teiks, ka naudas viņam gana. Bet tā nav tikai 21. gadsimta parādība, šķiet, sāpe tikpat sena kā pati nauda.
Runājām par ciemošanos. Pie radiem. Vecmamma stāstīja, ka agrāk, tikko dabūjuši kādu naudu, tā izstāvēt rindu pēc desām un autobusā iekšā - pie bērniem, māsas vai mammas.
Secinājums tikpat īss kā šis ieraksts - mainījušās vērtības.
Mūsdienās lielākā daļa cilvēku strādā līdz bezspēka robežai un daži pat vēl tālāk. Ir, protams, cilvēki, kam tā attiecīgajā situācijā ir vienīgā iespēja "noturēties virs ūdens". Bet lielākā daļa taču ir tādi, kas vēlas būt noteiktā sabiedriskajā slānī, šķietami baudīt zināmu komfortu (šķietami, jo cik gan daudz ir laika (un spēka) to baudīt?).
Vairs neatceros filmas nosaukumu - tā bija par zagļiem, no kuriem visi, izņemot vienu, "iekrituši" savā laikā, bet ārā palicējs, protams, naudu cītīgi tērējis. Un ko nopircis? Visu, ko gribējuši citi. Lai arī noteikti tās ir muļķības, pelnīt pelnīšanas pēc izklausās muļķīgi. Kāpēc? Jo bez sava mērķa īstenosi cita sapņus. Bet laimi taču nes tikai savējie. Ne tā?

Attēls ņemts no Delfiem.

Starp citu - alfabēts un A

Šodien beidzot pienācis rakstāms noskaņojums. 

Jau kādu laiciņu domāju par redzes pārbaudi "A telpā". Kas tā tāda? Es teiktu, ka "A telpa"  ir radošu un uzņēmīgu ar optometriju saistītu cilvēku iztēles īstenojums. Priecēja, ka nav garu, kaitinošu rindu - var tikt uz redzes pārbaudi jau pēc dažām dienām. 

Tātad 4. janvārī dodos uz lielpilsētu; pēc laiciņa ārā sāk līņāt un es aptveru, ka lietussargu esmu atstājusi mājās. Tomēr paveicas un īsti sāk līt īsi pirms diviem. Tā kā trijos man pieraksts, nolemju, ka prātīgāk būs laikus ierasties un palikt daudzmaz sausām drēbēm. Mainot līdz šim esošo situāciju, ka pie pirmajām lietus lāsēm sabiedriskais transports savu gaitu manāmi sabremzē, desmit pāri diviem jau attopos K. Valdemāra 37. Kā jau pirmoreiz kādā vietā, ir neliels satraukums. Tomēr tas pazūd pie tējas tases, kuru man gādīgi sarūpē darbinieces, kamēr gaidu savu kārtu. Man paveicas, jo "iekšā" (uz pārbaudi) tieku pat nedaudz ātrāk. Pirmais iespaids esot galvenais - kāds gan tas var būt, ja pretī ir smaidīga speciāliste. Pie tam tā, kā vēlāk atklājas, nav viņas vienīgā labā īpašība. Esmu ieinteresēta; telpas ļoti omulīgas; nedaudz gan par atklātu sajutos priekšējā telpā, kur tika veikti mērījumi; aizkariņus prasījās. Nu tādus - "skata pēc". Vai kādas foršas uzlīmes, lai nebūtu visa lielā siena vaļā. Uzreiz iedomājos kā zebras krāsojumu - it kā tāpat redzētu, bet ne tik ļoti. Tas atkāpei.

Ieinteresēta arī tāpēc, ka pēc laika, ko nācās pavadīt slimnīcā, mans organisms saasināti līdz šim reaģējis jebkurā ar medicīnu saistītā iestādē (pirms dažiem mēnešiem arī pie acu ārsta - gan citā vietā; A telpa tad vēl tikai tapa).

Ļoti iepriecināja, ka ar optometristi varēja sakarīgi parunāt - izstāstīja, kas un kā. Man ļoti (atkal, bet jā - bez "ļoti" nu nekādīgi!) svarīgi, kā speciālists reaģē uz maniem jautājumiem. Ir bijis, ka ārsts manus jautājumus uztver kā kritiku (nav ne jausmas, kāpēc!) un sāk man vārdiski uzbrukt! (Protams, tādai iestādei otrreiz iešu ar lieeeeeeelu līkumu.) Bet tas ne par šo gadījumu. Uzzinu ne tikai pamatinformāciju (šo to esmu lasījusi netā, bet prātīgāk pajautāt speciālistam), bet arī saņemu noderīgus padomus. Atkal - nevis "ja neesi muļķe, klausīsi", bet izskaidrojot, tomēr atstājot man izvēli - pieņemt vai ignorēt ieteikumus.

Tiku pie receptes - teicu, ka gribētu vajadzīgos parametrus zināt, kā arī daži nosaukumi lai neaizmirstas.

Prieks arī, ka mīnusi nav kļuvuši lielāki.

Tā nu tāda pavisam priecīga iznāku no pārbaužu telpas un izdomāju, ka gribu izmēģināt jauno BioTwin, kas esot dikti labs. Esot līdzīgs Bio True, kurš manām acīm arī dikti patikās. Šoreiz izvēlos BioTwin, jo acīs "iekrita" tā mazais (60 ml) iepakojums - kā reiz noderēs lidojumā. Un atkal tieku patīkami pārsteigta - izrādās, tieši no 4. janvāra esot akcija - pērkot lielo šķidrumu, mazo, pie tam īpašā somiņā, saņemšu bez maksas. Protams, izdevība jāizmanto! (Šeit vari pārliecināties, ka nemānos un tāda akcija pieejama ikvienam līdz pat februārim! Tieši akcijas bildei gan linku nemācēju dabūt, bet arī šis, manuprāt, ir gana tuvu, lai atrastu, ja interesē.)

Ja vēl iepriekšējā vakarā sāku šaubīties, vai vērts galu galā braukt, tad pēc "A telpas" apmeklējuma ne mirkli savu lēmumu nenožēloju.