Nezinu, kā īsti ir ar tām bitēm, bet pazīstu kādu, kam šis bišu teiciens (ir cita, kurai tuvāki citi bišu (un Pūka) teicieni). Likās piemērots.
Jau teju gads pagājis kopš mana EBD, bet tikai tagad radusies iedvesma uzrakstīt par to blogā. Nepārprast, tas tiešām bija tā vērts! Ne velti gribu izmantot tiesības braukt arī uz garo termiņu (ja pirmoreiz brauc EBD uz ne vairāk kā 2 mēnešiem, drīksti braukt vēlreiz - galvenais, lai abi termiņi kopā nepārsniedz 12 mēnešus). Varbūt rakstam vajadzēja nobriest, jo, tikko atgriezusies, neko diži prātīgu neuzrakstītu.
Pieteicos jau gatavam projektam, un 2012. g. aprīli pavadīju Polijā, burvīgā pilsētiņā Bištrica Klodzkā (Bystrzyca Kłodzka) netālu no Čehijas robežas. Darbojos projektā "Euroweek" - mācījām, mācījāmies un izklaidējāmies ar 7-19 g. poļu skolēniem (padsmit līdz septiņdesmit grupā). Par to, ka man patika, liecina kaut tas, ka nostrādāju teju 2x vairāk stundu kā līgumā noteikts. Sajusties skolotāja un tomēr ne skolotāja ādā.
Lai arī esmu pūce un no rītiem man galīgi nepatīk agri celties, rets ir rīts, kad noguļu ilgāk par septiņiem - pirmkārt, saule kutina (pavasaris Polijā ierodas jau aprīlī; tāpēc, ja apnikusi ieilgusi ziema, arī vari doties uz nemaz ne tik tālām ārzemēm), otrkārt, ap brokastlaiku ar Ādamu jābrauc uz viesnīcu, kur pēc brokastīm būs rīta enerdžaizeris - dejas video pavadībā (piem., šī). Jābrauc, jo viesnīcas (2 - skolēni sadalīti pa vecuma grupām), kurās paralēli notiek "Euroweek", atrodas ārpus pilsētas; ar kājām sanāk nepilnu divu stundu gājums (zinu, reiz izmēģināju; un saplēsu vienas kurpes tā ejot).
Tālāk jau seko programma - kas nu kurai vecuma grupai katru dienu ieplānots. Lieliska iespēja ikvienam brīvprātīgajam būt par dienas atbildīgo; arī es šad tad uzņēmos. Nav "pieaugušo organizatoru", viss tiek uzticēts brīvprātīgajiem - sākot ar prezentāciju, darbu vadīšanu un beidzot ar starpbrīžu aizpildīšanu un nesaprotamo lietu skaidrošanu.
Satieku arī ex-EBD brīvprātīgo no Turcijas, ar kuru kādā saulainā dienā nolemjam, ka vajag doties kalnā:
Saprotot, ka jau pavisam drīz laiks mājās, nolemju, ka būtu grēks neaizbraukt uz Prāgu - būs vēl viens "krustiņš kartē" par zemi, kurā esmu bijusi, pie tam tā 3,5h attālumā, braucot ar vilcienu - tāpat kā no Rīgas līdz manām mājām ar autobusu.
Un tagad pārtraucu šo stāstu, lai dotos pie nākamā ieraksta - kā tad tiku uz Prāgu, kur paliku un kā man tur vispār gāja!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru