Runājām par ciemošanos. Pie radiem. Vecmamma stāstīja, ka agrāk, tikko dabūjuši kādu naudu, tā izstāvēt rindu pēc desām un autobusā iekšā - pie bērniem, māsas vai mammas.
Secinājums tikpat īss kā šis ieraksts - mainījušās vērtības.
Mūsdienās lielākā daļa cilvēku strādā līdz bezspēka robežai un daži pat vēl tālāk. Ir, protams, cilvēki, kam tā attiecīgajā situācijā ir vienīgā iespēja "noturēties virs ūdens". Bet lielākā daļa taču ir tādi, kas vēlas būt noteiktā sabiedriskajā slānī, šķietami baudīt zināmu komfortu (šķietami, jo cik gan daudz ir laika (un spēka) to baudīt?).
Vairs neatceros filmas nosaukumu - tā bija par zagļiem, no kuriem visi, izņemot vienu, "iekrituši" savā laikā, bet ārā palicējs, protams, naudu cītīgi tērējis. Un ko nopircis? Visu, ko gribējuši citi. Lai arī noteikti tās ir muļķības, pelnīt pelnīšanas pēc izklausās muļķīgi. Kāpēc? Jo bez sava mērķa īstenosi cita sapņus. Bet laimi taču nes tikai savējie. Ne tā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru