Miss you

Šogad apciemoja senā paziņa ziemas sajūta, savukārt Ziemsvētku sajūtas šogad iztrūkst. Bet laikam jau tās filmas kaut ko sagrozījušas, jo nupatiņās iemetusies kāda "pietrūkšana".
Atceros, bērnībā likās muļķības, ka pieaugušie saka, ka ar visiem tālaika ierobežojumiem vēlāk ilgosimies pēc tāda laika. Es gluži neesmu tas cilvēks. Tomēr atceros, cik viss bija īsts. Sajūtas. Vienmēr esmu bijusi sajūtu cilvēks. Nu, dažos vitālos jautājumos tomēr paļaujos uz saprātu, jo laikam pēc horoskopa esmu racionālais tips.
Bet koju laiku (kādu gabaliņu) gan varētu piedzīvot - kopīgi piedzīvoti rīti - tālu, un tomēr blakus, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām. Pārsteidzoši, bet vēl joprojām spēju atcerēties to vienreizējo skatu, kad Primas koju logos varēja redzēt, kā lec saule (vienmēr teicu, ka Rēznas kojas krutākas, jo mums labāks skats, un joprojām tā domāju). Tās sajūtas... Un kā pēc tam, gatavojot skolas darbus, tas mani nebeidza pārsteigt - mācoties vienmēr nepārvarami uznāca miegs. Ja ar enerģijas dzērienu - likās, ka sirds izlēks pa muti līdz brīdim, kad iemigu. Ja bez, tad vienkārši kādā brīdī pamodos, jo kaut kas uz galda esošs, sāka pārāk durt vaigā (vai kādā citā sejas daļā) vai arī bija palicis auksti. Kādu laiku kola palīdzēja - 2l uz nakti. Bet nepatika tā sajūta, kādi zobi paliek.
Vai tās vispār sauca par Primas kojām? It kā tik nesen, bet jau sāk aizmirsties.
Nesen pāršķirstīju dienasgrāmatas (vienu no tām pēdējo reizi) - tik daudz kas bija aizmirsies! Un es nerunāju par kaut kādiem datumiem, sīkumiem, bet gan par lietām, kas tajā brīdī tiešām bija likušās nozīmīgas!
Komiski bija lasīt manus komentārus par tikko sastaptiem cilvēkiem. Ar šodienas pieredzi varu teikt, ka apraksti izrādījušies pat pārsteidzoši precīzi!
Nav nekādu gada pārdomu (vai varbūt tomēr), negribējās atstāt Pūces Hedvigas blogu pavisam aizmirstībā.
Nu ko, jau nākamajā nedēļā sākas čūskas gads - manējais. Ko lauvai/jaunavai tas nesīs? Interesanti, jo abiem horoskopiem, cik esmu lasījusi, nākamā gada prognozes sola diezgan atšķirīgas lietas, pārbaudījumus un vērtības.

Un nobeigumā vēl "Mazu brīdi pirms".. ..

Neplānotas dāvanas

Kopš skaitos izaugusi, Ziemassvētki vairs mājās netiek svinēti. Ja nu vienīgi es ko noorganizēju. Pagājušogad tēloju Ziemassvētku vecenīti... heh... Bet šogad tomēr tikšu pie dāvanas. Nu ne nu gluži šogad, bet tuvu tam.
Tā kā drīz pošos tālam ceļam, un plānota ilga prombūtne, vieglākas saziņas labad man tika(-s) piešķirts viens no tiem "gudrajiem".

Un šogad pirmo gadu mums bija adventes vainags! Draudzene ar draugu taisīja sev, un pierunāja, ka man arī vajag. Mīlīgi :)

You're doing it wrong!

Šoreiz stāsts par skaistumkopšanu. Nu ne gluži, bet par vienu kompāniju, kas ar to nodarbojas. Avon. 
Bija man Oriflame periods, bet jau ilgāku laiku biju uzticīga Avon. Līdz šodienai. Kas tad notika?
Pagājušajā nedēļā mani pārsteidza patīkams zvans, kurā Monta, kas esot Avon pārstāve, ziņoja - draugs piedalījies loterijā un norādījis manu vārdu, tāpēc arī man pienākoties dāvana. Tā kā ceļš līdz Rīgai 10ls apmērā, skaidrs, ka vienas lietas dēļ uzreiz neskriešu. Izmantojot šo kā dzinuli, saorganizēju dienu. 
(Man bija iespēja braukt pagājušās nedēļas 2 darba dienās, kuras piedāvāju, lai tiktos, bet "mans rūķis" taisni tajās neesot uz vietas. Sarunājām, ka šo pirmdien viņa piezvanīs. Kad telefons klusēja arī šodien, nosūtīju sms, bet pēc tam, nesagaidījusi atbildi, piezvanīju. Kā izrādījās, īsziņa gan saņemta, bet Monta nebija pacentusies atbildēt; neizklausījās, ka arī būtu taisījusies zvanīt.) 
Tad nu zvanu, lai runātu par laiku, bet izrādās, ka Avon pārstāvei arī 13. datums nav labs, lai tiktos. Citam nevienam arī nevarot atstāt birojā - visi esot dikti aizņemti. Saku - tad nu nekā, man bez dāvanas. Un ko domājies - tāds ironisks pārmetums par nepateicību, ka kāds bijis uzdāvināt "kaķi maisā", bet es neskrienot pakaļ!
Paldies, Avon, ka pirms svētkiem pārstāvji spēj tik pamatīgi iedragāt prieku par dāvanu saņemšanu!

Sens, ne sens stāsts

1. Mājās esmu ķērusies pie inventarizācijas un lielās kārtošanas. Lēni iet, bet vismaz ir redzamas kādas pārmaiņas - tas priecē. Pie viena veicu nelielu inventarizāciju arī savā blogā.

2. Nule kā izlasītas divas grāmatas - Lizas Angeres "Skaistie meli" un "Patiesības drumslas" -, patīkami pārsteidzot. Pārsteidzot ar to, ka nav, kā parasti - satiek nu reiz to īsto un liktenīgo, un tā dzīvo uzreiz ilgi un laimīgi. Lai gan ar kādu ir arī tā. Par to, ka cilvēki mums ir, ko mēs par viņiem domājam. Ka ne vienmēr melnais ir tikai melns un baltais mēdz būt ne tikai balts.

3. Dzelteni nolakoti nagi ar tirkīzzaļu akcentu. (Pati lepojos par tādu vārdu izvēli. :D )

4. Tā kā šodien pa ilgiem laikiem labs laiks, un velosipēda dačiks vēl nerāda 300 km, būs jāatrod saulesbrilles un jādodas brīvā dabā. 

5. Lai arī dikti uznācis miegs, ceru, ka pēc riteņošanās būšu sasmēlusies mundrumu, ka būs vēlēšanās pieķerties arī kādam no mūzikas instrumentiem. Tā teikt, iesiltīties pirms sezonas sākuma (ja ne visu sezonu, tad vismaz uz tās atklāšanu gribas) orķestrim.

Ļoti subjektīva un pilnīgi emocionāla inspektoru analīze

Pēdējo divu nedēļu laikā esmu trīsreiz pabijusi CSDD VW eksāmenu auto.

Tā kā tagad viss ir veiksmīgi beidzies (cerams, uz 10 gadiem, kad būs jāmaina tiesības), publicēšu nelielu ieskatu tajā, kā man gāja.

1. Pāvels Dorohins - ja būtu ļauna, teiktu, ka uzvedās kā sen nedabūjis. It kā ir 5 min., lai pierastu pie auto, bet inspktors tik "ātrāk, ātrāk". Biju pārnervozējusies, gaisā pamatīga spriedze. Neatceros, kāpēc lapas ir saķēpātas ar krustiņiem, jutos tik nelaimīga, ka tikai ātrāk gribēju prom no tik šausmīga cilvēka. Uz atvadām vēl laipni ieteica, ka varu jau tagad iet un pieteikties nākamajam eksāmenam.

2. Gints Vaisbergs - lai arī man tiesības neiedeva, tomēr nevaru pateikt neko sliktu. Ļoti jauks instruktors, radīja drošu sajūtu. Pati vainīga, ka pēkšņi nez kāpēc gribēju nogriezties no pretējā virziena. Un novēlēja veiksmi un izdošanos nākamreiz. Noderēja. :)

3. Kristiāns Marnics - inspektors, bez kura veiksme varbūt nebūtu sekmējusies panākumiem. Dikti jauks. Un beidzot bija ieslēgts īstais radio - SWH (tas pats, kuru klausījos instruktora auto, kamēr mācījos braukt). Parādīja manu kļūdu un "iedeva" vidēji smagu, ne bīstamu kļūdu (šeit paldies arī sudrabkrāsas džipa vadītājam, kurš ļāva man braukt pirmajai - pretējā gadījumā bez variantiem eksāmens būtu beidzies). Pirmoreiz (brīžiem) sajutos tā, it kā blakus sēdētu pasažieris, nevis vērtētājs.

Tāda mana pieredze ar CSDD eksāmenu. Ja kādam vēlēšanās, komentāros varat pastāstīt par savu pieredzi (ja atceries tādu sīkumu kā instruktora vārdu), lai, satiekot inspektoru, zini - baidīties vai nē.

Instruktors pirms eksāmena pieminēja man kādu uzvārdu ar K (Ka..), kas esot "zvērs" - dikti pie visa piekasoties.

Un man patīk mana bilde uz tiesībām.

Piekrītu puisim, kurš šodien mani (zem tilta - nepārprast!) uzrunāja (piedāvāja palīdzību, izteica komplimentu, aicināja kādreiz tikties).

Jāvar nolikt pie vietas

Nākot no veikala, šodien dzirdēju, kā džeks (!) sašutis stāstīja draudzenei par kādu pāri. Neesmu ar garu degunu, tāpēc cenšos svešas sarunas neklausīties. Tomēr kāda skaļāk teikta frāze palika prātā: "kas tā par sievieti, kas nevar savu veci nolikt pie vietas?!" heh

Un vēl es šodien ļoti draudzējos ar flautu. Lai būtu kas jauns (lai nav tikai jāpārdzīvo, ka vairs spēlētos skd. nevaru normāli tempā izspēlēt, boksterēju), pameklēju internetā. Mans šodienas lielākais guvums:  http://www4.kuopionkonservatorio.fi/herbert/samples2.html  (notis iespējams lejuplādēt .pdf formātā).

Jaunības kaitinājums

Fonā skan "tk-tk-tk-tk-.." - skolas laikā tik nīstais metronoms. Tagad nez kāpēc radusies vēlme pēc kāda, kas mani "ieliktu rāmjos", kontrolētu. Otrs kontrolieris - šis emuārs. Nezinu, vai tik centīgi būtu spēlējusi (un vēl spēlēšu, arī šovakar vēl), ja par to negrasītos rakstīt. Lieliska pašmotivācija. Un šodien mierīgi uz 120 var iet. Jau tempa apzīmējums īstais, vēl tikai (TIKAI) vajag uzlabot visu pārējo/trūkstošo.

Žēl, ka šeit nav iespējams veidot tabulu - varētu rakstīt, kuros datumos cik ilgi spēlēju, līdz kādam tempam konkrētos skaņdarbos esmu "izaugusi"...

Mazs darbiņš, kas padarīts

"Mazā"
Mūzika: Zigmars Liepiņš
Teksts: Aleksandrs Čaks

Skaties,
zilgme tik zila -
Kā bagātos namos trepju krāsainie stikli.
Un zvaigznes,
Vai tās nav visu pilsētas zēnu
Kabatas lampas,
Kas meklē kādu zudušu kucēnu?

Ceļi tev silti kā elpa.
Tavas plaukstas uz maniem vaigiem
Smaržo un sapņo.
Un tavas pavērtās lūpas
Vilina mutē
Istabas gaisu,
Kas dvesmo pēc mirtēm
Un vecām mēbelēm.

Mazā,
Šovakar es sēdēšu pie tavām kājām,
Uz dzeltenā spilvena
Un lampai mēs atņemsim spuldzi,
Lai tikai mēness mūs glāsta.

Tā iepatikās, klausoties SuperFM, ka atradu youtube.com un uzrakstīju vārdus. :)

Bet dziesma "Truly, madly, deeply" mani patiešām nomierina. Tāda (varbūt mānīga) sajūta, ka viss ir labi.

broliukas [brōļukas]

Reiz rudenī tālajā 2011. gadā pabiju Viļņā. Brīvajā laikā, protams, arī veikali. Starp tiem jau kādu laiku neiztrūkstoši ir arī spēļu apskatīšana. Šoreiz atmiņā palikusi puzle. Ne šāda tāda, bet ar bērnu (un ne tikai) tik ļoti iemīļoto multeni "Cars" ("Vāģi"). Kas tur īpašs, ka lietuviešu veikalā puzle, kas patīk bērniem? Nekas.. BET. Kastes latviskajā tulkojumā (tāds tur ir) lasu, ka tajā redzama Zigzaglīnija! Tas nav domāts kāds sadalījums, tas tiešām ir īpašvārds - tulkots McQueen! Nezinu, kā jātulko; šķiet, vienīgais iemesls nosaukumam - zīme uz Makvīna durvīm. Tiesa, esmu nedaudz nogrēkojusies, jo neesmu pārbaudījusi, kas rakstīts uz šādas pašas puzles Latvijas veikalos. Būs uzdevums.

Šeit bilde neticīgajiem. Sliktā kvalitātē, bet izlasīt jau var.

vanags noknāba cālīti

Otrdien manas "Iespējamās misijas" 3. kārta. Nolēmu velti netērēt laiku un ķerties pie ministundas sagatavošanas jau tagad (pašlaik ir 3:21). Rakājoties pa netu, meklējot materiālus nodarbībai, uzdūros 2008. gadā izvirzītajiem Spārnotajiem teicieniem. Izdomāju daļu publicēt - ja nu kāds šeit iegriežas ko palasīt, lai papriecājas.

„Jūs nemelojiet manā vietā, lūdzu” (J. Urbanovičs); 

„Šodien es negribētu melot tiešā ēterā” (A. Šlesers J. Dombura raidījumā); 

„Lej, lej, bet atstāj arī puķītēm!” (K.Sebris); 

„Manās dzīslās varbūt plūst Kalvīša asinis” (H. Bukovskis); 

„Es esmu stabilitātes garants” (A. Kalvītis);  

„Viedoklis nav mainīts, tas ir evolucionējis” (A. Pabriks); 

„Ar mirdzumu visās vietās” (ironija par dīvainiem talantiem); 

„esmu tāds politikas pagāns” (bij. LV galvenais notārs Endziņš).

Bet personīgi iekrita apziņā šis: „Esmu gatavs šim solim, bet nezinu, kurā virzienā man to spert" (I. Emsis). Nu gandrīz vai kā pie manis.

"Neraizējies par nākotni, drīz tā pienāks. Uzvelc ceļa zābakus un esi gatavs ceļam."

Naktsziņa

Šovakar pēc emocijām bagātās pastaigas nolēmu beidzot atrast savu noklīdušo fočika baterijas lādētāju. Izdevās. Bet pirms tam atradu saņurcītu lapeli, uz kuras no kartītes (izdevēju diemžēl neesmu pierakstījusi) reiz pastā norakstīju tekstiņu. Manuprāt, tāds vienmēr aktuāls:
"Veiksme nepieciešama ne tikai galda spēlēs... arī pieņemot lēmumus... Vai gaidīsi tās pieskārienu kā kāršu spēlmanis vai meklēsi savus risinājumus kā šahā? Izvēle paliek paša ziņā..."

Laikmetīgās skaņās

Uzzīmē sauli uz sienas,
Lai tā vairs nenoriet...
Uzzīmē mākoņu ziedus,
Lai tie zied!
Iekrāso spogulim acis.
Lai varam skatīties
Sāpes jau pašas no sevis
Nepāries


[..]

Notici vēlreiz šai dziesmai 
Klausies kā viņa skan 
Notici vējam aiz loga 
Un tad man 
Zinu, ka viegli tas nenāk 
Un arī neaiziet 
Uzzīmē prieku kas mūžam 
Nepāriet 

[..]

Nevajag rūgtumu glabāt
Brīnumu gaidīt
Atvērtās durvis nekad vairs
Never ciet
Uzzīmē smaidu uz sejas
Lai varam smaidīt
Skumjas jau pašas no sevis
Nepāriet

[..]

Leģions "Liekot roku uz sirds"